Vēsture

Rīgas Augšāmcelšanās draudzes nosaukums ir saistīts ar pašu draudzi, no kuriem daudzi ir bijuši politiski represētie un izsūtītie, kā arī pašu dievnamu, kurš celts 19. gadsimta beigās, bet pats reiz padomju okupācijas gados ir bijis smagi izdemolēts un sagrauts, bet Latvijas brīvvalsts laikā ticis atjaunots.

Draudzes vēsture

Rīgas Augšāmcelšanās draudze ir pirmā jaundibinātā evaņģēliski luteriskā draudze Latvijā pēc 2. pasaules kara.

Draudzes sākumi meklējami 1989. gada pavasarī, kad Rīgas Politiski represēto kluba biedri un tā locekle, vēlāk draudzes priekšniece, Dzintara Pētersone tikās ar mācītāju Dr. theol. Gunti Kalmi. Viņi izteica vēlēšanos atjaunot kādu izpostītās zemes stūrīti. Mācītājs ieteica represētajiem dibināt savu draudzi. Tā paša gada aprīlī nolēma dibināt draudzi, kad 10. maijā sanāca draudzes locekļu pilnsapulce, kurā ievēlēja draudzes padomi un valdi.

Draudzes sanākšanas vajadzībām lūdza piešķirt Jauno kapelu Rīgas Lielajos kapos. Drupu klusējošās liecības iedvesmota, draudze nolēma atkal izveidot šo vietu par Dieva slavēšanas un pielūgšanas vietu, uzticot to arī nākamajām paaudzēm.

Draudzes ilggadējais mācītājs Guntis Kalme arī bija idejas autors piemiņas vietai (skat. tālāk) — no dzelzceļa sliedēm veidotam krustam, kas atgādina ciešanu ceļu uz Amūras apgabalu, Igarku, Intu, Vorkutu, Noriļsku, Krasnovodsku, Vjatlagu un citām Sibīrijas vietām, kurp tika izvesti daudzi šīs draudzes locekļi.

Kopā ar mācītāju G. Kalmi ir kalpojuši tagadējais palīgbīskaps Rinalds Grants, mācītāji Krists Kalniņš, Aivars Smuidris, Uldis Jumejs, Uģis Brūklene, Gundars Ceipe, kā arī mācītāja pienākumu pildītājs evaņģēlists Ingmārs Ļakas. Kopš 2022. gada oktobra draudzē aktīvi kalpo bīskaps emeritus Pāvils Brūvers.

Draudzes ilggadējs ērģelnieks pirms došanās pensijā ir bijis Juris Griņevičs, kas savā pamatdarbā strādāja kā pasniedzējs Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā, kā arī LELB garīgajā seminārā — Lutera akadēmijā. Tagad draudzē aktīvi ērģeles spēlē Astrīda Gobiņa.

Dievnama pirmsākumi

Draudze svin savus dievkalpojumus vienā no skaistākajām kapu kapelām Eiropā, kas vismaz reiz tā tika uzskatīts, pirms piedzīvoja gandrīz savu pilnīgu iznīcību.

Dievnama ēka ietilpst arhitektūras ansamblī “Lielie kapi” un reiz tika saukta par Jauno kapelu. To neoromānikas stilā projektējis arhitekts K. Neuburgers, būvdarbus vadīja viņa uzticamais līdzgaitnieks arhitekts Kārlis Felsko un inženieris F. Engelsons.

Jaunā kapela, grandiozākā Lielo kapu memoriālā celtne apmēram 500m2 liela, tika būvēta vecās vietā no 1891.–1892. g. un bija ceturtā pēc kārtas. Iepriekšējā kapela bija celta pēc Rīgas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta 1859.–1861. gadā. Pastāvēja versija, ka 1891. gadā arhitekts K. Neiburgers celtni ir tikai pārbūvējis un paplašinājis. It kā apliecinot šo faktu, blakus baznīcai atrodas J.D. Felsko ģimenes kaps.

Dievkalpojumi še notikuši līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad Lielie kapi tika pārvērsti par sabiedrisko parku un padomju laikos šī baznīca tika izdemolēta, sagrauta un apkārt tornim slejās tik atliekas no sienām un velvēm.

Dievkalpojums kapelas drupās.

Altārī māc.Guntis Kalme un Aldis Elberts

1990. gada 5. februārī Jaunās kapelas ēka tika nodota Augšāmcelšanās draudzes pārziņā. Drupu klusējošās liecības iedvesmota draudze nolēma atkal izveidot šo vietu par Dieva slavēšanas un pielūgšanas vietu.

Līdz kapu slēgšanai Jaunā kapela tika izmantota kā izvadīšanas nams. Pirms 2. pasaules kara tajā ir notikuši arī rīta dievkalpojumi. Ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas rīkojumu 05.02.90. kapela nodota Rīgas Augšāmcelšanās ev. lut. draudzes bilancē.

Pirms atjaunošanas ēka atradās ļoti sliktā stāvoklī. Bija bojātas dažas nesošās konstrukcijas, lielākā daļa ēkas bija bez jumta. Daļas logu nebija un daļa bojāti, bojātas arī ārdurvis. Stipri bojāta ārējā ēkas apdare, interjers iznīcināts pilnībā. Strauji turpinājās ēkas bojāeja.

Interjera atjaunošanas projektu toreiz izstrādāja mākslas vēsturnieks, tagadējais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis un māksliniece Maija Avota, kas tolaik strādāja Rīgas Amatniecības vidusskolā.

Pirmajā kapelas sakopšanas talkā, 1989. gada vasarā, draudzes locekļi deva solījumu Dievam: “Tev un dzimtenei!”

Atjaunošanas projektu kā ziedojumu 1991. gadā izstrādāja draudzes locekļi – tehniķe-arhitekte Māra Zeibārte un būvinženieris Aivars Krieviņš. Projekta īstenošanu bez atlīdzības no 1993. gada vadīja draudzes locekle arhitekte Tamāra Agriņa.

Finansu palīdzība tika un tiek saņemta no kristīgām organizācijām, draudzēm un draugiem gan šeit, gan ārzemēs. Palīdzība arī tika saņemta no Kultūras Pieminekļu Aizsardzības inspekcijas un Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības.

20. gadsimta 90. gados dievnams tika atjaunots, kad tā zvans tika iesvētīts 1998. gada 18. janvārī, bet pašu dievnamu iesvētīja Latvijas ev. lut. Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags 2000. gada 11. jūnijā.

Interjers

Baznīcas iekšpusē no sendienu interjera ir palikušas tikai sienas. Gan krāšņā vitrāža ar Jēzus tēlu, gan altāris ir veidots no jauna. Altāri rotā vitrāža. To, kā ziedojumu draudzei, ir darinājuši mākslinieki Sondra un Romants Smilgas. Tajā attēlots Kristus, paceltām rokām svētījot savu draudzi.

Augšāmcelšanās draudzes interjera iekārtu Dr. habil. art. Ojāra Spārīša un mākslinieces Maijas Avotas vadībā ir veidojuši četri Rīgas Amatniecības vidusskolas kokapstrādes nodaļas audzēkņi: Arvis Olingovičs, Normunds Masulis, Nauris Dābols un Dairis Muižnieks. Kanceles, altāra galda, solu un kristāmtrauka konstrukcijas ir izgatavotas no priedes. Virpotas kolonas, profili un kokgriezumi ir izgatavoti no bērza vai melnalkšņa. Interjers veidots romānikas stilā.

Atjaunotā dievnama plāns 2000. VKPAI

Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta

2001. gada 10. jūnijā, pieminot mūsu tautas lielās traģēdijas – padomju varas inspirēto 1941. gada deportāciju 60. gadadienu –, baznīcas fasādes pusē, starp galveno ieeju un torni, lodžijā ir izveidota piemiņas vieta deportācijās bojā gājušajiem. Tur plāksnēs ir rakstītas izsūtījumu vietas, kā arī izsūtīto ticības (pateicības) apliecība. Šo piemiņas ansambli rotā krusts, kas veidots no šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kādas tika lietotas spaidu darbos izsūtījumā, kā arī stilizēta ērkšķu vainaga no dzeloņdrātīm. Tā bija mācītāja G. Kalmes iecere – simbols tām sāpēm un mokām, ko latvju tautai bija lemts piedzīvot pagājušajā gadsimtā, staigājot savu Golgātas ceļu. Piemiņas zīme darināta pēc draudzes locekles arhitektes Tamāras Agriņas projekta, bet to izpildīja mākslinieks Jānis Valeiko un SIA "Rīgas dizains" meistari.