Izsūtīto
pateicības
apliecība

Rīgas Augšāmcelšanās ev. lut. draudze izveidojās no politiski represētajiem. Viņu pieredze ir apkopota uz dievnama piemiņas vietas sienas kā “Izsūtīto pateicības apliecība”.

Dzintara Pētersone, Rīgas Augšāmcelšanās ev. lut. draudzes bijusī draudzes priekšniece sacīja: “Mēs esam smagi cīnījušies ar sevi. Ik dienas un kopējās lūgšanās, Bībeles stundās esam pārvarējuši alkas pēc gandarījuma. Iesvētes dienā mēs teicām “Mūsu Tēvs” lūgšanas vārdus: “..kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..” — jau atbrīvoti no pāridarījuma sāpēm un sašutuma rūgtuma apcietinātajā sirdī.”

Fragments no grāmatas: Guntis Kalme, Jums, izsūtitie, leģionāri, nevienaldzīgie, paldies! (Rīga: Svētdienas Rits, 2001), 156.

Izsūtīto pateicības apliecība

Mēs ticam uz Dievu Tēvu — debess un zemes Radītāju, kurš ir mūs izredzējis vienu otram — Latviju mums un mūs Latvijai.

Mēs pateicamies Dievam, ka Viņš mums ne vien ir dāvājis skaistu Dzimteni, bet mūs no jauna tai atdevis, ļaujot mums atgriezties tajā pēc daudzu gadu ilgā izsūtījuma svešumā. Daudziem citiem mūsu tuvajiem un mīļajiem bija lemts palikt Sibīrijas sniegos un taigas plašumos.

Mēs slavējam Dievu, ka esam varējuši piedzīvot vēsturiskās taisnības uzvaras stundu, kad Viņš kā Visuvaldītājs lika sabrukt “Ļaunuma impērijai” un mūsu valstij no jauna dāvāja neatkarību.

Mēs ticam uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, mūsu Kungu, kurš, patiess Dievs un patiess cilvēks būdams, mūsu labad no debesīm nācis un cilvēks tapis, lai kļūtu par vienu no mums, iepazītu cilvēku dzīvi visā tās pilnībā — arī tās bēdās un sāpēs, netaisnībā un pazemojumos. Viņš tika nodots un svešas varas apcietināts, nepatiesi apsūdzēts un bez vainas notiesāts, nodots grūtai un pazemojošai nāvei tāpēc, ka apliecināja patiesību un uzņēmās visu cilvēku grēkus.

Mēs pateicamies, ka Tu, Kungs Kristu, biji mums līdzās izsūtījumā un darba nometnēs — dienu un nakti — un palīdzēji pārvarēt cilvēcisko nespēku, izmisumu un bezcerību, kopā ar mums nesot smagos izsūtījuma gadus.

Jēzu, Tavā ciešanu ceļā un gājumā mēs redzējām savējo. Garā sekojot Tev, mēs nebijām vientuļi, jo Tu atradies līdzās mums visgrūtākajos brīžos, īpaši, kad ļaunums aptumšoja cilvēcību — tad Tu biji mūsu gaisma. Tu mūs nepameti smagajās stundās, kad līdz visdziļākajām dzīlēm tika pārbaudīta mūsu ticība, sirdsapziņa un godīgums.

Tu mūs mācīji atsacīt ļaunajam, kad nežēlīgas, stindzinošas bailes no nāves zagās mūsos pa visām nervu šķiedrām, ielienot smadzenēs, paralizējot prātu un sirdsapziņu.

Tu mūs pamācīji, kā nepakļauties ļaunumam, neļaut tam ienākt sevī un nekļūt tam par darba rīku. Tu, kas pats tiki nodots, mācīji mūs nekrist kārdinājumā glābt savu kailo dzīvību uz tuvākā dzīvības rēķina. Tu nemitējies atgādināt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet arī no Dieva Vārda.

Ilgajās nomoda un dziļo, smago pārdomu stundās uz Gulaga nometņu nārām mēs ne tikai ar prātu, bet arī ar katru nervu un smadzeņu šūnu mācījāmies no Tevis — ka dvēseles liktenis mūžībā ir svarīgāks nekā miesas liktenis šobrīd. Tu sacīji, ka mums nav jābaidās no tā, kas miesu nogalē un pēc tam neko nespēj darīt, bet jābīstas no tā, kas pazudina dvēseli.

Tu mācīji mūs, ka cilvēka cienīga nāve ir labāka nekā necienīga dzīve un ka cilvēks nedzīvo šo dzīvi vien. Tu atgādināji, ka dzīve nebeidzas ar miesas nāvi, jo cilvēks dzīvo mūžīgi, un tāpēc ar mums vienmēr būs kopā tas, kas esam bijuši; tas apsūdzēs vai attaisnos, kliegs vai mierinās.

Tu piedevi, kad uz brīdi bijām sava cilvēciskā nespēka dēļ Tavu roku izlaiduši no savējās, un atkal mūs pievērsi Sev. Tu biji un esi mūsu Labais Gans.

Mēs pateicamies, ka Tavas ciešanas un nāve pie krusta nebeidzās kapā, bet ka Tu augšāmcēlies, uzvarot nāves un ļaunuma varu. Šī uzvara bija un ir mūsu ticības Ķīla. Mēs tajā smēlāmies un guvām spēku izturēt.

Mēs ticam uz Svēto Garu, kurš mūs sargāja, vadīja un

svētīja un dara to joprojām. Viņš mūs ne vien pārveda mājās, bet arī vadīja uz kristīgo draudzi, kas ir kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Kristīgā sadraudzībā ap Dieva svētajiem sakramentiem mēs esam atraduši savu dvēseles sāpju dziedināšanu, esam varējuši viens otru mierināt un stiprināt.

Mēs pateicamies, ka pēc tam, kad esam ar sevi smagi cīnījušies ikdienas un kopējās lūgšanās, ar Svētā Gara palīdzību un Viņa spēku esam pārvarējuši alkas pēc gandarījuma, jo Viņš mūs ir atbrīvojis no pāridarījuma sāpēm un sašutuma rūgtuma apcietinātā sirdī.

Mēs nepielūdzam savas sāpes; mēs tās nesam Jēzus priekšā, kurš piedeva saviem mocītājiem, jo tie nezināja, ko dara, un ir mācījis to darīt arī mums. Šī piedošana ir domāta cilvēkiem, kas bija mūsu bendes, ne ļaunajai ideoloģijai, kuras upuri bija arī viņi paši.

Mēs vēlamies šo savu un daudzu mūsu tautiešu upuru apmaksāto grūto un sāpīgo pieredzi nodot nākamajām paaudzēm. Tā nedrīkst aiziet kopā ar mums, jo tā ir kļuvusi par visas mūsu tautas gara mantu un īpašumu. Dod, Dievs, mums spēku būt par šīs patiesības apliecinātājiem visiem tiem, kas nezina vai kam ir vienaldzīga pašu tautas vēsture.

Mēs pateicamies, ka Svētais Gars caur Svētajiem Rakstiem mums liecina arī par citu — mūžīgo Tēvzemi, no kuras mūs neviens nevar izsūtīt, kura nezudīs nekad.

Mēs aizlūdzam par tiem, kuriem nebija lemts atgriezties Dzimtenē, un ceram, ka viņus sastapsim kopā ar Tevi, Dievs, debesu valstībā, mūsu mūžīgajā Tēvzemē, kur taisnība mājo — ko neviena cilvēka acs nav redzējusi, ko neviena auss nav dzirdējusi un kas nav nākusi neviena cilvēka sirdī. To Tu esi sagatavojis tiem, kas Tevi mīl.

Mēs priecājamies ticības cerībā reiz Tevi skatīt vaigu vaigā.